Tālajā 2003. gadā uzņēmuma īpašnieks Jānis Kossovičs nodibināja SIA Optic Guru un Ogrē tika atvērts pirmais veikals Metropole, kopš tā laika Jānis Kossovičs kopā ar brāli Mārtiņu izveidojuši optikas uzņēmumu grupu, kura ne tikai mainījusi tirgus struktūru Latvijā, bet tai līdzīgas nav visā Baltijā.

Optikas bizness ir specifisks. Ne velti Maxima, lielākais mazumtirgotājs Baltijā, kas savulaik atvēra 50 optikas salonus Lietuvā, ātri vien no tiem atteicās un visus pārdeva. Savukārt Latvijā ilgstoši dominēja trīs lielas optikas kompānijas, kuru īpašnieki bija pietiekami vienoti, lai diktētu savus noteikumus. Pirms Optic Guru ienākšanas Latvijas tirgū nozare bija monolīta un stipri konservatīva.

Uzņēmums ir ģimenes bizness, kas nodarbina ap 200 cilvēku.  Pretēji nereti paustajam viedoklim, ka radiniekiem nevajag iesaistīties kopējā biznesā, jo agri vai vēlu visi saies ragos, uzņēmuma īpašnieki uzskata, ka tieši ģimenes bizness ir viena no stabilākajām uzņēmējdarbības formām. Jo sevišķi Eiropā, kur ir daudz šādu uzņēmumu ar senu vēsturi un pazīstamiem nosaukumiem.

Uzņēmumu grupā Optic Guru patlaban ir pieci atsevišķi uzņēmumi ar optikas saloniem visā Latvijā un interneta veikalu Manaslēcas.lv. Visvairāk optikas salonu Latvijā, galvenokārt ir ārpus galvaspilsētas, tie pazīstami ar nosaukumu Metropole.

Uz galvaspilsētu

Uzņēmuma pirmsākumi meklējami tieši ārpus Rīgas. Galvaspilsētā tobrīd jau bija Vision Express, Pasaules optika, Optio. Kas notiek ārpus galvaspilsētas, viņus neinteresēja. Bet arī Ogrē, Rēzeknē, Ludzā, Preiļos un citās mazpilsētās dzīvoja cilvēki, kuriem vajadzēja brilles un kas tāpat bija pelnījuši ne tikai kvalitatīvu redzes pārbaudes servisu, bet arī mūsdienīgus un modernus produktus, kuru tobrīd reģionos faktiski nebija.

Uzņēmuma īpašnieki ar nelielu humora devu atzīst, ka paši ir laucinieki. Kaut arī abi dzimuši un bērnību pavadījuši Rīgā, 1990. gadā ģimene pārcēlās uz laukiem. «Tas bija Breša zemnieku laiks, ar nostalģiju par ulmaņlaikiem, un tēvs, kā tipisks vidējais latvietis, nolēma, ka mums jābrauc prom no pilsētas. Latgalē audzēsim linus, būs pašiem savas govis, cūkas».

Tā brāļi nonāca toreizējā Balvu rajona Šķilbēnu pagastā, pie robežas ar Krieviju, kur ģimene atguva 16 ha vecvecāku zemes. Mārtiņam bija desmit, Jānim – divpadsmit gadu.

Cūkas un govis patiešām arī bija, un abi pat iemācījās slaukt. Tomēr par īstiem zemniekiem tā arī nekļuva. Tajā rudenī, kad padevusies pirmā kārtīgā linu raža, bankrotēja netālu esošā Viļakas linu pārstrādes rūpnīca. Vēlāk audzēti kartupeļi un Alūksnē tirgoti sivēni, tomēr galvenais iemesls, kāpēc vajadzēja pielikt punktu lauku «romantikai», – trešajam brālim Gustam, kas bija gadus desmit jaunāks, atklājās nopietnas redzes problēmas. Toreiz dakteri pat teica, ka, vājredzībai progresējot, viņam draud pilnīgs aklums, tāpēc nepieciešams apmeklēt specializētu redzes invalīdu bērnudārzu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā – par laimi, šie paredzējumi nepiepildījās. Gusts pašlaik studē starptautiskās attiecības Zviedrijā un, lai gan bez brillēm iztikt nevar, ne ar ko neatšķiras no citiem sava vecuma jauniešiem.

Toties mamma Lonija sāka interesēties par optiku un ar jaunāko brāli atgriezās Rīgā. Drīz viņai sekoja arī Jānis. Rekavas vidusskolu, kur mācījās brāļi, bija absolvējis kādreiz slavenais, bet tagad bēdīgi slavenais Juris Stabiņš, kas pirmais Latvijā sāka veidot privātās augstākās mācību iestādes. To skaitā arī Rīgas Pedagoģijas vadības augstskolu, un savulaik prestižo Rīgas Komercskolu. Reizi gadā viņš kādam no devītās klases beidzējiem piedāvāja iespēju tur mācīties un toreiz izvēlējās Jāni. Laukos palika tikai Mārtiņš ar tēvu, bet, likvidējuši saimniecību, arī viņi atgriezās Rīgā.

Jau mācību laikā Jānis pa vasarām sāka strādāt par kurjeru tajā pašā optikas salonā, kur strādāja mamma. Turklāt tas noticis, pateicoties nevis viņai, bet nejaušu apstākļu sakritībai, jo Jānis tolaik draudzējās ar salona īpašnieka meitu. No kurjera vēlāk kļuva par pārdevēju, bet 2000. gadā, jau pabeidza LU Ekonomikas un vadības fakultāti, – par lielas optikas kompānijas tirdzniecības pārstāvi Baltijas valstīs. Tas ļāva pilnībā iepazīt šo tirgu.

Mamma Lonija toreiz strādāja ekskluzīvā salonā Lornete, kur iepirkās sabiedrības krējums. Viņai ir lieliska stila izjūta, labas psihologa iemaņas, kā arī pieredze darbā ar optiku, tāpēc 2003. gadā Jānis teica – “mammu, man ir zināšanas ekonomikā un finansēs, liekam abu pieredzi kopā un veidojam savu uzņēmumu”. Tā tapa pirmais un pats mazākais no visiem uzņēmums – salons Lonija. Un gandrīz vienlaikus ar to arī pirmais optikas salons Metropole Ogrē, nedaudz vēlāk arī Rēzeknē, Olainē, Preiļos un Tukumā.


Optikas studija Lonija ir ekskluzīvu zīmolu, briļļu pasaules mākslas darbu mājvieta pašā Rīgas sirdī. Optikas Studijā Lonija varam lepoties ar indivduālu pieeju katram klientam un nesteidzīgu gaisotni.  Šeit Lonija radījusi īpašu atmosfēru un izveidotas individuālas un ciešas attiecības ar visiem Studijas klientiem.